#Fudzi161km

Ir dienas, kad padoties ir aizliegts. /M. Zvīdriņš

Grāmata. Pasaka. Stāsts. Dzīve.

Es neizdzīvoju visu haipu par un ap. Tomēr dzīve man tika devusi norādes, lai kaut uz nelielu brīdi, bet dzirdētu daļu no šī stāsta dzīvē. Parunātos pāris minūtes. Uzdotu jautājumu, kuru vairs neatceros. Protams, neatceros arī atbildi. Tas bija pirms grāmatas. Tagad manā īpašumā ir 498. grāmata no 1. metiena 1000 eksemplāriem. Daļēji pilnais stāsts. Pasaka.

Ziedonis kādreiz teica – kad Jūs izlasāt, tad tie vairs nav mani vārdi. Tie ir jūsu vārdi, jūsu uztvere un sapratne. Tas ko es ar to domāju vairs nav svarīgi.

Paldies, Mārtiņ, par vārdiem.

Tad nu…

Šī ir pasaka par Mākoņkilometru tirgotāju. Visiem tiem, kuri ir aizmirsuši kā ir jāsapņo. Visiem tiem skilleriem, kuri ir aizmirsuši, ka dzīve dāvā daudz vairāk nekā entās stundas monotoni veicot vienu un to pašu darbību vēlreiz un vēlreiz un vēlreiz un vēlreiz un vēlreiz un vēlreiz un vēlreiz un vēlreiz un vēlreiz un… vēlreiz. (Ja vien, tas netiek veikts kāda, hmm, interesantāka mērķa vārdā.) Tiem, kuri vēlas zināt, kas ir neatlaidība. Dzīvībai bīstama neatlaidība. Tiem, kurus aizrauj patiesi stāsti, drūmi stāsti un stāsti ar beigām. Stāsti ar pieturām. Tiem, kuriem nepietiek spēka. Tiem, kuriem pietiek spēka. Piedzīvojumu meklētājiem. Tiem, kuri dzīvo pēc kodeksa. Tiem, kuri ir zaudējuši. Tiem, kuri ir zuduši paši. Tiem, kuri ir atradušies.

Ha! Līdz vārda izlasīšanai grāmatā, es nezināju, kura spēle bija pakļāvusi Mārtiņu tik traki, ka no tās bija grūti tikt vaļā. Izlasot nosaukumu es sapratu. Tā ir to gadu, iespējams, populārākā MMO. Es arī biju tās varā, iespējams ilgāk, nekā pašam patiktu atzīt. Tā arī ir spēle, kas ir mainījusi dzīves uztveri un dzīvi ik vienam tās rubas spēlmanim, kuru es pazīstu. Iespējams, tieši tur pavadītās stundas iedzen ko tādu… kas paliek.

Grāmata ir interesants notikumu virknējums. Interesanti ir tas, ka interesantākās grāmatas, ko savā dzīvē esmu lasījis, ir tikušas rakstītas līdzīgi. Notikumi mētājas no viena uz otru, līdz saplūst vienotā stāstā un top skaidrs, ka katra mazākā nianse bija tur, kur tai bija jābūt. Sākums liekas neloģisks, beigas ģeniālas. Sākums ir lēns, bet jo vairāk lapu cilvēks pāršķir, jo ātrāks un aizraujošāks kļūst stāts. Tas ievelk sevī. Liek just līdzi.

Mans paziņa man deva padomu – pirms tu lasi grāmatu, uzzini ko vairāk par autoru. Tas var mainīt domas. Tās bija veiksmīgas sakritības, kas man atļāva paskatīties uz autoru un dzirdēt viņa balsi pirms grāmatas. Vērtību izpratni. Improvizācijas dotumus. Dzīves uztveri. Attieksmi. Stāju. Es nezinu, kam Mārtiņš rakstīja šo grāmatu. Es tikai zinu, ka pirmajā lapā ir vieta, kur uzrakstīt novēlējumu ik vienam eksemplāra īpašniekam. Šī nav grāmata visiem. Šī ir grāmata tam tūkstotim, kuri autoru jau ir iepazinuši.

Turklāt es nespētu sabojāt grāmatas lasītprieku ar spoileri, ja teiktu, ka grāmatas beigas ir grāmatas sākums. To sapratīs tikai tie, kuri izlasīs darbu no vāka līdz vākam. Meistarīgi, Mārtiņ, meistarīgi.

Ir jāiet!

 

~V.R.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s